Etceterum's Blog

1. Kā Jūs raksturotu filmu veidotāju attiecības ar skatītāju? Vai tādas maz pastāv? Vai filmu veidotāji vairāk domā par savu ideju realizēšanu vai par skatītāju, kurš šo produktu gala rezultātā skatīsies un vērtēs?

Latvijas filmu veidotāji ar katru gadu vairāk domā par skatītāju, it sevišķi veidojot spēlfilmas. Taču šis process ir aizsākuma stadijā, nav tādu tradīciju (rupji sakot – komerckino pēdējos 50-60 gadus kā tāds nav bijis. PSRS laikā bija drusku citi “spēles” noteikumi – nebija konkurences ar “ārpusi”, kur bija noformējušies precīzi žanri, utt. – viss ar ko nāk pie mums amerikāņu kino, arī angļu, u.c.).

Attiecīgi – raksturojot attiecības ar skatītāju ir “aukstas” – mēs (nosacīti) nezinām, nejūtam vai nevaram piedāvāt ko vēlas skatītājs (tālāk analizēšu – kāpēc); arī rezultāts visbiežāk netrāpa pat ne 6-niekā Latvijā, par ārpasauli (citām valstīm) jau nerunājot.

2. Ar ko filma „Pasažieris” un „Monotonija” no producēšanas viedokļa atšķiras no citām uzņemtajām latviešu spēlfilmām? Miniet atšķirības abu šo filmu starpā?

Šo filmu atšķirība no citām latviešu filmām:

• eksperimentālākas, kā citas (ja nu vienīgi līdzīga ir “Augstuma robežu”) – salīdzinošs mazbudžets, uz laukuma salīdzinoši daudz “palīdzētāju” kas nav profesionāļi;
• filmas forma (pat ne vizuālā, bet …īsti nemāku pat formulēt) arī savādāka – ne tik “cieti” pareiza un formāla (piem. – filmai Pasažieri kadrējums bija nosacīts, Monotonija – gandrīz vispār nebija kadrējuma, arī scenārija nebija);
• aktieru tēlojums – daudz improvizācijas, bet ne tekstuālās (īpasi – Pasažieru sakarā);
• režisori neraksta detalizētu režisora scenāriju, bet vairāk mēģina iedot aktierim sapratni par IDEJU.

Atšķirības šo filmu starpā, ja skatās no producēšanas viedokļa:

• Monotonija – ļoti garš, eksperimentāls process (tieši filmēšana), vairāku gadu garumā, pakāpeniski piesaistot finansējumu;
• Pasažieri – ļoti kompakta filmēšana, daudz laika ieguldīts tieši plānošanā, sagatavošanā par cik bija zināms, ka filma jāuzfilmē 5-6 dienās un bija daudz neskaidro jautājumu: kā to izdarīt;
• režisori ļoti atšķirīgi tieši no plānošanas un sagatavošanas puses (darba stils): Monotonija – improvizācija uz laukuma, impulsivitāte; Pasažieri – mēģinājumi pirms filmēšanas, milzīgs sagatavošanās darbs kopā ar operatoru.

3. Pastāv viedoklis, ka filmu nevar uzņemt visiem, esot ļoti precīzi jāzina, kas to skatīsies. Ko Jūs bijāt definējusi kā filmas auditoriju un vai to arī sasniedza filma?

Tā ir un arvien biežāk es par to aizdomājos. Monotonija – nebija tādas pieejas. Pasažieri – 🙂 vēl trakāk, jo plānojām (sākumā) filmēt īsmetrāžu. Bet tad sagatavošanas periodā sapratām, ka filma ir garāka! Nedomājām par “kas to skatīsies” par cik nebija komerciālu plānu vispār. Pašiem bija interesanti darboties, scenārijs patika (tātad – ja pašiem patīk scenārijs, tad vismaz kādam vēl no mūsu paaudzes varētu patikt skatīties).

Kad bija samontēta pirmā versija (Pasažieri) – palūdzām palīgā speciālisti un izveidojām testa grupu un izdarījām visu, kā vajag: skatījāmies auditorijas reakcijas, klausījāmies viņu diskusiju, kā ari viņi aizpildīja aptaujas anketas. Tad tika definēta mērķauditorija: vīrieši pēc 35, sievietes – pēc 25. Ar dzīves pieredzi. Jauniem – neinteresanti. To ņēmām vērā domājot par reklāmu (marketinga pasākumiem).

4. Filmas veidošanas procesā, cik ļoti Jūs domājat par filmu mārketinga pamat elementiem [film marketing mix]?

Pasažieri//Aktieri – jā, par tiem domājām (2.punkts – the non-actors stars), taču “mazajā” Latvijā ir cita mentalitāte un īpaši labi tas nenostrādāja. Uz to bija balstīta (daļēji) arī reklāma (mazie tīzeri, preses lietās, plakātā u.c.)

Pārējo – mazāk, ja neskaita Release strategy – pa cik laicīgi bija izstrādāts preses kampaņas plāns (nosaciti laicīgi – vajadzēja jau sākot ar uzņemšanas brīdi, bet….kā jau rakstīju – nebija plānota publiska kinoteātru izrādīšana!).

Monotonija//Pavisam maz par visiem punktiem. Filma vairāk “aizgāja” kā zināma režisora (pēc mūsu kopdarba “Bet stunda nāk….” dok.filmas) jau festivālos rādīta un pat balvas guvusi…

5. Kādi priekšnosacījumi bija mūzikas un aktieru izvēlē? Vai Aktierus izvēlējās režisors vai Jūs?

Monotonija//Režisoram bija “savi” aktieri, ar ko viņš saprotas. Protams, bija atlase, bet ne ar galvenajiem. Popularitāte, atpazīstamība  – tas nebija svarīgi. Izvēlējās viennozīmīgi režisors. Mūzika – godīgi sakot – neatceros!

Pasažieri//Režisoram bija “vizija” par aptuveno stilu, vecumiem, tipāžiem. Mēs apspriedām viņa idejas, man bija priekšlikumi paplašināt proves, ko arī izdarījām (piemēram – pamēģināt ne tikai neprofesionālus, kā sākumā domāja režisors, bet arī profesionāļus). Bija proves, bija apspriešana un režisors uzklausīja manus padomus. Gala lēmums bija viņa.

Mūzika – izeja no bezizejas (nebija finansu ko ieguldīt, vajadzēja risinājumu). Aigars Runčis pie mums filmējās, tādēļ bija vienkāršāk vienoties. Un arī cerējām, ka būs vēl kāda “marketinga” mix sastāvdaļa, bet ne pārāk nostrādāja.

6. Kā mainījās scenārijs filmēšanas laikā, vai devāt konkrēta norādes režisoriem, ko vajag?

Monotonija//Scenārijs praktiski nebija, bija “sižeta stāsts”. Mainījās visu laiku. Es nejaucos iekšā šajā daļā.

Pasažieri//Bija labs, izstrādāts scenārijs. Praktiski nekas nemainījās filmēšanas laikā, ja neskaita nelielas dialogu izmaiņas.

7. Kādi nosacījumi tika ņemti vērā izvēloties filmas pirmizrādes laiku?

Monotonija//Godīgi – neatceros. Vai tik nebija saistība ar festivālu Lielais Kristaps, kad vajadzēja LĪDZ festivālam sarīkot pirmizrādi.

Pasažieri//Centāmies “paspēt” tik laikā vēl pirms Ziemassvētku “ģimenes” filmām un Jaunā gada (ap jaungada laiku un līdz janvāra vidum) stagnācijas.

8. Kādi nosacījumi tika ņemti vērā veidojot filmas trailer?

Monotonija//Neatceros, vairāk ar to nodarbojās režisors.

Pasažieri//Filmai bija ap 15 tīzeri (īsie 15 sek reklāmas rullīši) un viens vai divi varianti TV un interneta rullīšiem. Galvenais – radīt intrigu un interesi par filmu. Sižets – nesvarīgs. Atrast “rozīnītes” (tekstus mūsu gadījumā”, kas uzrunā skatītāju.

9.Kādi uzdevumi tika veikti jau filmas uzņemšanas laikā un pēc tās, lai filmu nokļūtu pie skatītāja, arī pēc pirmizrādes?

Monotonija//Preses ziņas par filmēšanas procesu (ne pārāk agresīvas, ne pārāk regulāri). Kad filma bija tuvu gatavībai – sūtīšana uz festivāliem lai iegūtu atpazīstamību. Kad filma tika pieņemta (un pat saņemtas balvas) – informācija Latvijas presē par šīm ziņām.

Īpašas nekādas vienošanās ar kino teātriem iepriek nebija, par cik valsts un kino izplatīšanas sistēma maza (Latvijā) un visi viens otru pazīst. Un vai nu ņem (uzticas) vai neņem no režisora/studijas/producenta filmu izrādīt.

Pasažieri//Tika domāts par pirmizrādes vietu, laicīgi vienojāmies ar TC Mols. Tika meklēts k/t (vēlējos Forum cinemas, bet tā kā režisoram šī bija pirmā filma, tad Foruma direktors negribēja riskēt paņemt programmā bez iepriekšējas noskatīšanās). Bet tad filmai būtu jāgaida pailgi uz “rindu” lai sāktu to tur demonstrēt – ja vispār pieņemtu pozitīvu lēmumu. Ja ne – nebūtu kur rādīt vispār. Kino Rīga – nav pārāk populārs plus slikti noteikumu mūsu (latviešu) kino rādīšanai, tas pats – līdzīgi – k/t K Suns. Attiecīgi atlika tikai Cinamon, kas bija slikta izvēle (pirmo reizi mēģināju tur rādīt latviešu filmu). Paralēli Rīgai organizējām lielākajās Latvijas pilsētās izrādīšanu, bet bija pagrūti sākt vienā laikā. Latvijā nav īsti organizēta šī lieta. Pēc tam – nelielās Latvijas kino izrādīšanas vietas (kultūras nami, u.c.).

10. Kāda Jūsuprāt ir galvenā Latvijas kino problemātika, tik zemajai pašmāju skatītāju esamībai? Kā atgūt latviešu skatītāju, pašmāju produktam?

Latvijas kino problemātika, manuprāt, slēpjas tajā, ka nav žanru kino (izņemot Graubu un Co), ir tikai art house. Otrs iespējamais iemesls – izglītība (sk.arī 14.punktu). Trešais – režisoriem pārāk maz iespēju REGULĀRI trenēt savas profesionālas spējas. Ja režisors veido filmu labi ja 1x 5 gados….tad jau nav jābūt pārāk dziļi šajā sfērā, lai saprastu, ka nekas ģeniāls var arī nenotikt. Protams, ģeniālie mēdz dzimt…..

Secībā kāds būtu ceļš skatītāju atgūšanai:

• izglītība (pēc iespējas daudz vieslektoru, dažādu stilu pasniedzēji), dot iespēju praktizēties, sekot Dānijas piemēram par paralēlo „komandas“ apmācību (katru gadu paralēli studē dažādi kino speciālisti, mācību laikā veidojot savus māc. darbus viņi sāk veidot domubiedru grupas, kas vēlāk pārtop spēcīgās kino komandās);
• uzsvaru uz scenāristiem, finansējot no valsts puses spēcīgāko mācības ārzemēs (pie tam – dažādās valstīs), prēmējot labus scenārijus NOPIETNI (lai veidotos nevis „viesscenāristi“, kas patiesībā dara visu ko citu, bet savā brīvajā laikā uzraksta pa „gabaliņam“);
• skatītāja pētīšana, tendenču analīze (pie tam – vismaz Baltijas mēroga), ko regulāri varētu veikt KM vai NKC;
• kino izglītošana a) skolās, b) bibliotēkas, pulciņi, u.c.cits brīvais laiks, c) latviešu (un ne tikai) kino klasiskas intensīvāka izdošana un popularizēšana, ko grūti veikt tik mazā tirgū bez valsts atbalsta;
• precīzs valsts marketings kino prestiža atjaunošanā;
• lielāks valsts „lobijs“ domājot par elastīgu kino INDUSTRIJAS izveidi (ne tikai – lūdzēja forma, bet plānveidīgi pasākumi, kuri pamatoti ar finansu aprēķiniem, piem.Rīgas kino fonda izveide, u.c. līdzīgas aktivitātes, kuru….nav).

11.Kāds bija filmas budžeta sadalījums [privātais, valsts], cik Jūsuprāt lielas iespējas ir piesaistīt privātos līdzekļus filmu veidošanai?

Monotonija//praktiski visa nauda no valsts. Atsevišķas pozīcijas – atbalstītāji (kaut kas par velti utt.), ieguldījumi (neprasa samaksu uzreiz).

Pasažieri//visa nauda privātā, radošā grupa – ieguldījumi.

Ļoti maza iespēja piesaistīt privāto finansējumu Latvijas filmai. Daži no iemesliem:

• nav precedenta, ka Latvijas filmas ieņēmumi pārsniegtu izdevumus (budžetu);
• Latvijas filmas nepērk – nav intereses par tām, ārvalstīs, kur ir lielie tirgi (Vācija, Francija, Anglija, Krievija, ASV, citi)
• nav to saucamo production value – ne atpazīstamu (pārdodamu) aktieru, ne  atpazīstamu režisoru (daļēji – bet šauram lokam – Laila Pakalniņa, kas startējusi Kannās, Venēcijā); ne īpašu specefektu vai kombinēto kadru (Poters, Avatars, arī Krievijas režisors Bekmambetovs ar “Ночной дозор”  vai “Дневной дозор” u.c.)

12. Vai valsts nauda [NKC] tiek dalīta atbilstoši nodokļu maksātāju vēlmēm?

Uzdodu pretjautājumu: kādas ir nodokļu maksātāju vēlmes? Zāģis? Avatars? Titāniks? Ja Zāģis – esmu pret, ka valsts naudu dod asiņainām šausmenēm, kuru vienīgais saturs ir “biedēt”. Ja Avatars vai Titāniks – hmmmmm, kāds tur bija budžets? 🙂 Mūsu nodokļu nepietiks. Bet ar mazāku summu neko daudz nepanākt šajos “žanros”.

Vairāk sliektos uz šādu priekšlikumu – secinājumu – ierosinājumu:

• jāatbalsta a la Laila Pakalniņa, un citi “festivālu kino” darbi, kas veido Latvijas kultūras tēlu ārvalstīs un mums ir ar ko lepoties;
• jāatbalsta komerckino meklējumi (lai kā arī es kritizēju Graubu un Ēķi, un tomēr – tas ir labi, ka viņiem izdodas iedabūt skatītāju zālē…Būtu 3-4 Ēķi un Graubas, būtu vēl labāk);
• jāatbalsta jaunie eksperimentālie un mazbudžeti, jo tas ir labs un super vajadzīgs treniņš lai rastos pirmais vai otras manis nosauktais bloks.

Un tad skatītājam būtu ko izvēlēties. Ar laiku augtu kvalitāte (pat Holivudā esot statistika, ka tikai 1 no 10 filmām esot ar peļņu…).

13. Vai nepastāv konsekvence Latvijas kino veidotāju starpā, ka masu produkts ir kas otršķirīgs, ka primārais ir radīt mākslu [art-house]?

Tas ir tikai vienas daļas veidotāju starpā, visi tā nedomā. To stimulē ekspertu komisijas, kuras vairāk atbalsta šos “art house” darbus. (mana pieredze – gadus 4 atpakaļ izstrādājām komerciālu scenāriju kopā ar Džilindžeru, taču pat parādot ļoti spēcīgu – arī jūtami komerciālu – treileri, netika saņemts nekāds atbalsts. Tā nav vienīgā pieredze, ar vairākiem scenārijiem, kuros apzināto domājām par a) komercialitātes momentu, b) plašāku auditoriju kā Latvijas skatītājs – nekad netikām saņēmuši atbalstu pat scenārija izstrādei). Domāju, ka neesam vienīgā studija, kam ir šāda negatīva pieredze.

Par absolūti komerciālu plānu – piesaistīt pasaule atpazīstamu režisoru, veidot filmu ar viņu, u.t.t. pat nav vērts domāt, jo „mūsu pašu režisoriem jādod darbs“. Neteikšu, ka tas ir tālredzīgi. Labāk lai mūsu režisors pastrādā 1-2-3 reizes pie pieredzes bagāta par asistentu un pēc tam rada ko vērtīgu pats, nekā bakstāmies visu laiku uz vietas.

14. Kāpēc Latvijas producenti ir tik kūtri, veidojot produktu sabiedrībai?

Vēl – tradīcijas. Padomju laika – zudušas (tajā laika bija ŽANRI, pie tam gandrīz visi. Tagad – viens vienīgs mix bez skaidrības par žanriem. Pašizpausme. Un vēl – producents bez vairākiem priekšnoteikumiem ir NEKAS.

1. Nauda un tiesības to ieguldīt pēc savas saprašanas. Mums naudu dod uz REŽISORU. Es nepārteicos – “uz” režisoru.
2. Scenārijs (protams, arī ideja). Nav. Labu un spēcīgu. Netiek INTENSĪVI stimulēts šis process, jo nav vīzijas par Latvijas kino nozares attīstības iespēju un perspektīvu.
3. Nav Režisors, kurš māk radīt produktu, kuram būtu daudz skatītāju. Iemesli: pārrāvums kino izglītībā (90-tie), kino industrijas izmaiņas un musu izglītības sistēmas nevarēšana “ielekt” strauji šajā “vilcienā”. Agrāk – Maskavas kino institūts sagatavojas PADOMJU stila speciālistus. No brīvības brīža – Kultūras akadēmija (kādi speciālisti? Tie paši PADOMJU laika), tagad vēl Baltic Film Academy Tallinā, bet skatieties kādi tur pasniedzēji – visi ārzemnieki, kas bija pirmajā gadā, ir aizgājuši (naudas trūkums), palikuši daļēji atkal PADOMJU laika vai VGIKa cilvēki. Nesen uzsākušās programmas RSEBAA un redzēju, ka arī 1-2 koledžās. Ir cerības, ja skolas varēs finansēt vieslektorus, kuri mainīs mūsu audiovizuāliķu stilu.
4. Smieklīgi budžeti, lai radītu “pareizu”, no dažādiem viedokļiem, produktu: no mārketinga, no izpratnes par teritorijām un vispār TIRGU (mums ir 2 milj iedzīvotāju, no kuriem aptuveni 1 milj ir cittautībnieki, kuru intereses pilnībā atšķiras, maz saskarsmes. Kino TIRGUS skaitās aptuveni no 8 milj……), un iepriekš minētie iemesli.

15. Kāds ir labs filmas stāsts un kas ir tas, ko latviešu publika vēlētos redzēt?

Labs stāsts nedod garantiju, ka būs labs scenārijs. Labs scenārijs – ka būs laba filma (bet ir jau lielāks cerību grauds!). SCENĀRIJS nav tikai labs stāsts! Kas ir tas, ko latviešu publika vēlētos redzēt? – dažādi pētījumi, aptaujas rāda, ka diemžēl visas publikas plus mīnus ir līdzīgas: primāri grib redzēt action, sci fiction un šausmenes, tad komēdijas un tad tik nāk cits kino (drāmas, utt). Varbūt drusku secība ir uz vienu vai otru pusi, ko principā var redzēt no filmu TOP apskatiem. Protams, ja skatās tematiski, veidojas cita aina – katrā tautā ir savas “nacionālās” intereses. Kas ir Latvijas – īsti nepateikšu, jāveic pētījumi lai to uzzinātu. Vēsture. Melodrāma. Mīla. Bet tās ir tēmas, kas aktuālas katra tautā (Polijā bija kases grāvējs filma par vēsturi, lielbudžeta gan.) Producentam intuitīvi ir jāsajūt – kas ir tā tēma ko gaida skatītājs. Man ir savas domas, bet lai tās paliek pie manis.

16. Kā Jūs raksturotu filmu marketingu Latvijā? Vai Jūsuprāt tāds ir un vai to var saukt par atbilstošu esošai situācijai filmu nozarē?

Filmu marketings – vājš, bet ir. Tieši tā to varētu formulēt: atbilstošs esošai situācijai filmu nozarē. Vāja nozare, vājš marketings. Kad budžeti ir minimāli, tad, protams, pirmais, kas tiek nogriezts, ir marketings. Diemžēl. Jo laboratorijai, algām u.c.jau vairs neko nevar nogriezt….

17. Vai var runāt par filmu mārketinga attīstība Latvijā un kādas tipoloģijas ieviešanu?

Domāju, ka nevar. Esam bērnu autiņos.

18. Vai filmu veidotājiem nebūtu vairāk jādomā par filmas mārketinga jau kopš pirmās filmēšanas dienas, vai pat vēl pirms filmas filmēšanas?

Vajadzētu. Mēs to zinām. Bet pietrūkst

• darbaroku (vajadzīgi speciālisti, bet speciālistiem jāsaņem alga)
• naudas aktivitātēm (jā, daudz ko var izdarīt bez naudas, taču tad jābūt vairākiem aktīviem cilvēkiem grupa, kas ar to nodarbojas. Tad atgriežamies pie punkta 16….). Apburtais loks.

Principā jāsāk aktivitātes ir pirms filma tiek uzņemta, labs piemērs ir “Rūdolfa mantojums” (un citas Ēķa filmas).

19. Vai Jūsuprāt vajadzētu runāt par kopējo Latvijas kino produkta mārketinga stratēģiju?

Obligāti. Bez tā netiks radīta augsne jebkādam apjoma privāto investīciju ieplūdei filmu ražošanā. Otrs – pagaidām latviešu filmu prestižs tiek tikai grauts (ar nesaprātīgām recenzijām, ar publiskajiem izteikumiem par filmu nozarē iesaistītajiem, ar to, ka nav filmu IZGLĪTĪBAS un skatītājs kļūst arvien neizglītotāks – ir valstis, kas no pamatskolas jau māca filmu skatīšanos, izpratni un tādējādi rada augsni INTELIGENTAM skatītājam). To visu var panākt ar mērķtiecīgu kino produktu (kopīgo) marketinga stratēģiju, kura šobrīd, manuprāt, neeksistē.

Fimogrāfija:
Producente:
Gaismas zīmes
Nerunā par to
Scortum
Elīna
Sekojot mērķim
Krišana
Moskačka
11 LKA īsfilmas-diplomdarbi
Bet stunda nāk
Starp Latvijām

Filmu producente un direktore:
Priežu bērni
Alise
Daudz laimes!
Hoņka
Alternatīva

Filmu direktore un izpildproducente:
Monotonija
Paslēpes
Seko man
Golfa straume zem ledus kalna
Olu kundze
Iepazīsti Latviju
Kāzas
Pa ceļam aizejot

Producente un direktore animācijas filmās:
Šļurpils
Reiz Dievs…
Pasaules mala
Raksti dūmos
Aliņas maliņa
Latvieši pūš pīlītes